Korporācijā Gundega gada noslēguma pasākums vienmēr ir bijis viens no sirsnīgākajiem un draudzīgākajiem – pavadīts svētkiem dekorētās telpās, sveču gaismā un klausoties uzrunās, kas vēsta – ir vēl viens gads noslēdzies, bet ne mazums jaunu cerību ir radīts nākamajam. Gada noslēguma svētkos gundegas ne reti korporanšu ierasti melno apģērbu aizstāj ar baltu, ļaujot korporācijas krāsām rotāties gaišās noskaņās.
2020.gada 21.decembra vakarā stāvēt spoguļa priekšā un sakārtot krāsu lenti vai cirķeli virs baltā apģērba ir citādi. Apģērbs ir cits, noskaņojums cits un spogulis – cits. Atrasties mājās un gatavoties semestra noslēguma pasākumam ir reizē mulsinoši un saviļņojoši. Ik gadu meitenes ir rūpējušās par svētku sajūtu korporācijas mājā, radot to ar pieklusinātu apgaismojumu, svecēm uz galda un izkārtām krāsainajām lampiņām. Šogad ir reizē citādi un arī tāpat. Apgaismojums netiek pieklusināts, jo tas traucētu kameras izšķirtspēju – kas tāds, par ko līdz šim Ziemassvētku gaidu laikā korporācijas vakarā nav bijusi vajadzība domāt. Tomēr sveces tiek aizdegtas. Un kā apliecina daudzskaitlīgie mazie četrstūrīši ekrānā – ne vienās mājās vien. Un arī krāsainās lampiņas mirgo – tikai katrai savā eglītē. Kādai blakus galdam, kādai fonā kamerai, kādai varbūt blakus istabā. Bet arvien – rokas stiepiena attālumā.
Tiesa – kaut kas tomēr ir daudz, daudz savādāk. Rokas stiepiena attālumā ir silta tēja, savas eglītes skuju smarža, tomēr ne mēs cita citai. Pieslēgties tiešsaistes vakaram nu jau šķiet kaut kā biedējoši ierasti. Korporantes plecs, kas izlozes vai izvēles dēļ kļuvis par tavu sola biedru un pie kādas kustības tevi skar vakara gaitā, šogad nenotiek. Ierastie “kā tev iet?”, “kas jauns?” un pa kādai mazai dāvaniņu apmaiņai šogad arī izpaliek. Tomēr fiziskais attālums spēj satuvināt tādā līmenī, kādā sēdēšana konventa zālē, iespējams, nekad nespētu.
Un tie mazie taisnstūrīši datora ekrānā spēj dot citādu, varbūt pat dziļāku intimitāti starp mums. Jo šī vairs nav tikai satikšana un frāžu pārmīšana ar tuvākajām no gundegām. Šī ir mūsu katras ieaicināšana visas korporācijas māsas savās mājās – katrai vistuvākajā namā. Un mēs ieraugām kādas zeltītajos toņos izgreznoto eglīti. Vai kādas citas pasteļu toņu rakstu izvēli uz sienas, un tu sāc domāt – paskat, tā tik ļoti dinamiskā ap sevi veido tik mierīgu dzīvi. Cita, savukārt, jau otro reizi iztaisno datoram uz galda līdzās iedegto svecīti – šķiet, viņā ir lielāks pedantiskums kā līdz šim varēja domāt. Vēl kādai aiz muguras lepni iesēdies grāmatu plaukts, un mazajā taisnstūrītī ik pa brīdim mēģini salasīt grāmatu muguriņu nosaukumus. Nesekmīgi. Tomēr rodas doma – varbūt ir vērts aizbraukt ciemos? Vēl kādai klēpī ielec garspalvains pūku kamols, un tu ar baudu vēro cienītās gundegas maigās, mīļās roku kustības, to glaudot. Vēl kāda noskūpsta mazuli uz pieres un nodod to tēta gādīgajās rokās. Un izzūd sajūta, ka tiešsaistes vakars attālina. Tie satuvina – citādi, kā ir bijis iespējams un nepieciešams līdz šim. Mēs varam ieraudzīt maigumu, mieru, rūpes un sirsnību, kam citkārt paskrienam garām. Ko citkārt nepamanām – aiz ierastajiem “kā tev iet?” un “kas jauns?”. Ir citāds vakars. Citāds tuvums. Un citāds klusums starp mums. Ne mēmais, bezvārdu klusums. Bet dziļais – smaidu un maiguma klusums. Jo nav jau iespējas aprunāties par saistošajām tēmām ar blakus sēdošajām. Tādēļ jo īpaši tas liek ieklausīties tajā klusumā, kas dāvā tik daudz stāstu un noskaņu no mazajos četrstūrīšos sadalītā ekrāna. Jo šajā vakarā tu nepievērsies tikai tām, kuras sēž tev blakus – šovakar tu redzi visas.
Savā svētku uzrunā seniore com! Zane Zentele teica: “Šis patiesi ir bijis viens izaicinājumiem bagāts gads, bet es aicinu visus šī gada nogalē atskatīties tikai uz labajiem un pozitīvajiem notikumiem, kas ir piedzīvoti. Iespējams kāds man teiks, ka tādu šogad nav bijis daudz. Jā, arī es sākumā tā domāju, bet, ziniet, kad tu tā patiešām padomā, tad prātā nāk tik ļoti daudz skaistu un patīkamu brīžu! Un, atceroties šos visus skaistos brīžus, mēs patiešām saprotam, ka gads jau nemaz nav bijis tik slikts. Citādāks, jā, bet noteikti ne slikts. Ar šo es vēlos uzsvērt, ka ne tikai svētkus, bet arī jebkuru citu dzīves mirkli un savu sajūtu par to radām tikai un vienīgi mēs paši. Un tikai mēs paši nosakām to, cik labs un izdevies mums ir bijis šis gads. Šodien, noslēdzot semestri, mēs dodamies ilgākā atelpā, lai jau pēc nedaudz vairāk kā mēneša uzsāktu pavasara semestri ar jaunu sparu. Šis laiks mums vēl vairāk nekā iepriekš dod lielisku iespēju nedaudz apstāties no lielā ikdienas skrējiena un būt kopā ar sev tuvākajiem. Patiešām būt un no sirds izbaudīt kopā būšanas prieku. To arī novēlu ikvienam no mums – būt un baudīt! Dosimies dabā, iepazīsim un izstaigāsim zināmas un pavisam jaunas takas. Pavadīsim stundām ilgi pie tējas tases ar siltām sarunām, smiekliem un pozitīvām atmiņām. Cepsim gardus pīrāgus, ēdīsim tradicionālus un ne tik tradicionālus svētku ēdienus. Dziedāsim Ziemassvētku dziesmas un eglītes mirdzumā izbaudīsim dāvināšanas prieku. Domāsim par cerības un prieka pilniem nākotnes mirkļiem un izsapņosim nākamā gada piedzīvojumus! Smaidīsim, priecāsimies, būsim laimīgi un neaizmirsīsim arī dalīties savā priekā ar citiem, jo dalīts prieks ir dubults prieks, kas šajā laikā ir tik ļoti nepieciešams.“
Nevajag jau daudz, lai būtu kopā. Smaidu, acu skatu un zaļzilsudraba lenti un sudraba cirķeli. Gandrīz vai šķiet, ka pat tad, ja gundegas šo vakaru būtu pavadījušas bez vārdiem, vien klusumā ielūkodamās cita citas mājās un dzīvē, tas tik un tā būtu radījis īpašu kopā būšanas sajūtu. Kopā esības apziņu. Ja kaut ko šis laiks un tā dotie pārbaudījumi ir mācījuši, tad pavisam noteikti to, ka nav jājūt otra pleca pieskāriens. Reizēm tieši ar skatienu vari pieskarties otra sirdij. Tai, kura apskauj savu bērnu otrpus ekrānam. Tai, kura iededz baltu sveci uz galda. Tai, kura pasmaida tieši centrā mazajai kameras acij. Tai, kuras klēpī murrā svītrainis. Un tai, kuras mugura atbalstās pret pasteļtoņa tapešu rakstu. Jo korporācija ir kas vairāk par kopā būšanu. Tā ir kopā esība.