Korporācija ir vieta saskarsmei, sarunām, pieredzes gūšanai un apmaiņai. Dažādu personību, uzskatu, pieredzes un paaudžu mijiedarbība, iespējams, ir viena no lielākajām korporācijas vides vērtībām. Tādēļ 2024.gada pavasara semestrī viens no uzdevumiem, ko realizēja korp! Gundega meitenes, bija pašām izveidot un organizēt interviju ar filistrēm. Tā, uz pavasara sajūtu iedvesmotu sarunu ar fil! Rudīti Kalniņu devās m! Viktorija Antāne.
Šķietami vienkāršs tomēr būtisks jautājums, ar ko vēlētos sākt – ko Tev nozīmē korporācijas?
Jā, man patīk šis jautājums. Tāpat kā Lancmanis [piez. – Imants Lancmanis, korp! Gundega goda filistrs], es uzskatu, ka mūsu korporācija ir sabiedrība ar tieksmi uz ideālismu, uz kaut ko ļoti skaistu un gaišu. Mēs cenšamies! Ne vienmēr mums tas izdodas, bet tā tendence ir, un es domāju, ka tas ir tas, kas mani šeit saista. Pirmkārt, tas pozitīvisms, kas valda visā mūsu korporācijā un visās citās korporācijās, kā arī visā, kas ir ar korporāciju saistīta. Otrkārt, iespējams, vislielākais ieguvums, ko gribu uzsvērt, ir tā lielā dažādība, ka es varu iepazīt tik daudz dažādus cilvēkus. Tieksme uz gaišumu un dažādie cilvēki. Ja es nebūtu korporācijā iestājusies, tad nesaprastu, ko tā man var dot un ko ir devusi.
Kādēļ Tu izvēlējies tieši korporāciju Gundega?
Smieklīgākais ir tas, ka, kamēr es nezināju neko par korporāciju, es domāju – ko tās sievietes var cauriem vakariem pārrunāt? Ko viņas tur vispār dara, un kādēļ vienmēr melnā tērpā? Man tas nepatiks – tā es domāju, kad mani pirmo reizi uzaicināja un kad vēl neko nezināju. Astoņdesmit sievietes katru nedēļu satiekas un kaut ko dara kopīgi, tas gan liekas jocīgi, vai ne?
Tās sākumā bija arī manas domas, likās tā nedaudz dīvaini, bet tagad tā jau liekas tik normāla un ikdienišķa lieta.
Jā, tas man likās pilnīgi nepieņemami, kā tas var būt un kas tur var būt. Mani uzaicināja Daina Biseniece, jo viņas māmiņa Marija Berga arī bija korporācijā, un viņa saka: “Nu aizej un apskaties, ko tur dara”. Viņa tāda ašā dāma bija, nu tā teikt – “ja negribi, neej, bet ja tevi interesē – tad aizej”. Un tā es aizgāju uz Gundegu, tādēļ ka man šeit jau bija pazīstami cilvēki, un tā kā korporācijas tajā laikā bija tikko atjaunojušās, par nevienu citu korporāciju es neko daudz nezināju. Tādēļ Gundega vienīgā varēja būt man.
Kādēļ tu iestājies Gundegā pēc studiju beigšanas?
Man tā biogrāfija ir ļoti komiska. Es aizgāju pensijā un iestājos korporācijā. Diez vai ir daudz tādu piemēru. Tā lieta ir tāda, ka korporācija atjaunojās tikai tad, kad es biju beigusi studijas, Maskavā aizstāvējusi disertāciju ķīmijā un beigusi aspirantūru. Es strādāju Olainē, kur es jau biju pirms aspirantūras, un tad atjaunojās korporācijas un tikai tad bija iespēja iestāties. Tā kā jautājums – kādēļ neiestājies studiju laikā? – tas uz mani neattiecas, man nebija tāda varianta. Un tā lieta ar pensiju nav nekāds joks, bet gan tīra dzīves patiesība, jo es strādāju ķīmijā, sevišķi kaitīgos apstākļos, un Padomju Savienībā bija “pirmais saraksts”, kad cilvēks, kurš ir balerīna, sevišķi kaitīgos apstākļos vai kalnrūpniecībā šahtās strādājošs, var pensionēties jau pēc 35 gadu vecuma. Es daļēji biju nostrādājusi īpaši kaitīgajos apstākļos, pēc disertācijas aizstāvēšanas es atgriezos Olainē, un man vajadzēja tikai pusotru gadu nostrādāt, un tad es varēju iet pensijā. Tāpēc es tiešām aizgāju pensijā un iestājos korporācijā.
Vai Tu varētu, lūdzu, padalīties ar kādu neaizmirstamu pieredzi vai stāstu, ko esi piedzīvojusi Gundegā?
Īstenībā, mums tas meiteņu pienākumu laiks lielākoties bija tāds – tikai taisīt sviestmaizītes un kādus cepumiņus vai kaut ko tādu. Toreiz bija tāda nabadzība, ka pensijā esošās Gundegas nevarēja atbraukt uz korporāciju, jo nepietika nauda tramvaja biļetei. Tad kad mainījās valūtas, mana pirmā alga bija 24 repši – nu kas tas vispār ir? Bet labi, tie bija arī citi laiki un citas cenas. Bet runājot par spilgtāko atmiņu, esot Gundegā, es esmu bijusi arī audzinātāja, un, meitenes, to jums arī katrai vajadzētu piedzīvot! Es toreiz aicināju visas meitenes uz savu darba kabinetu Tērbatas ielā, un viņas tur sasēžas visas un čivina un kaut ko ņemas – nu jauni cilvēki, kā jauni cilvēki. Tagad es pieceļos, lai sāktu kaut ko stāstīt un es redzu, ka viena meitene mani “novērtē”, novērtē manas zeķes, manas kurpes, un es nodomāju – tātad tas arī ir svarīgi! Un tagad es runāju un gribu stāstīt tēmu, un redzu, ka viņām viss jau iet gar ausīm, jo cik var muļļāt vienu un to pašu. Vienvārdsakot, audzināšanas laiks un tie starpgadījumi, kas nav īsti starpgadījumi, bija laiks, kad es stāstu un visu sevī uztveru un pārdomāju, kāpēc viņas tā reaģē vai atkal tieši nereaģē. Tas ir tik audzinoši, jo es arī pārējā dzīves daļā, kad man vajadzēja uzstāties, ļoti bieži rūpīgi pārdomāju, kas man jāstāsta. Es parasti uzrakstu un pārlasu vienreiz, otrreiz pārlasu, beigās izsijāju tekstu tā, lai visiem ir skaidrs, ko es gribu pateikt. Kā arī audzināšanā es tiku “dresēta” izvēlēties vārdus – katram vārdam es pievērsu uzmanību, ne tikai konkrēti meiteņu audzināšanā, bet man bija arī tas gods uzstāties restauratoru biedrības dibināšanas sapulcē, kur bija savākušies ne tikai ķīmiķi, bet daudz dažādu nozaru cilvēki, un arī tad man bija rūpīgi jāpiedomā pie vārdu izvēles, lai visi saprastu, ko es gribēju pateikt. Un tas, ko es īpaši atceros, ka šajā sapulcē uzstājos pēc Lancmaņa un man bija ovācijas! Ovācijas bija tādēļ, ka es teicu – vai tiešām cilvēki Maskavā ir spējīgi novērtēt Alsungas seģenes restaurāciju, ja viņi tādu vispār redz pirmo reizi?
Tas ir jauki, ka ir tāda sava veida abpusēja audzināšana!
Jā! Ja viņas [piez. – meitenes] nebūtu izrādījušas savu attieksmi, varbūt arī es tik daudz nebūtu to pārdzīvojusi. Man ļoti patika audzināšana, tieši šajā aspektā. Man bija grūti kaut ko uzspiest – tev jāiet obligāti. Un meitenes atbild – bet es nevaru, netieku. Tas man bija grūti.
Par amatiem runājot, Tu tik jauki stāsti par audzinātājām, taču lielāko daļu laika esi pavadījusi arhivāres amatā.
Arhivāre es biju tādēļ, ka man par to jau bija kaut kāds priekšstats. Es strādāju restaurācijā, zināju, kā saglabāt papīrus. Toreiz taču viss bija papīrā – ka nevar ar skoču, nevar ar saspraudītēm spraust kopā, tās ar laiku rūsē un bojājas papīrs. Domāju – es varu izmantot to pieredzi! Tāpēc es biju arhivāre. Vēl gribu pateikt, lai jūs zinātu un lai spodrinātu sev spalvas, ka mēs ar Baibu Ozolu katra atsevišķi kopām gundegu kapus kādus divdesmit gadus. Man bija draudzene, diemžēl viņas tagad vairs nav, kas staigāja pa kapiem, un viņai patīk tas piemineklis, bet tur viss aizaudzis – tad nu mēs sakopjam! Viņa nogriež liekos, saaugušos kociņus. Sagrābjam. Tā mēs gājām uz kapiem, kādas divdesmit kapa vietas, kas mums patika, visas sakopām. Tai skaitā visas gundegas. Diemžēl, tagad man vairs nav tik daudz spēka. Bieži vien es satiku arī Baibu, viņa atkal savu vīru stiepa līdzi. Tā ka apmēram divdesmit gadus es ar to nodarbojos. Tādēļ es arī zinu, kur tās kapu vietas ir – kapu kopēja biju.
Arhivāre un kapu kopēja!
Tieši tā, jā.
Kā Tu redzi studentu organizāciju attīstību nākotnē? Kādas tendences paredzi, kas to veidos?
Es domāju, ka studentu korporāciju kustība attīstīsies, jo tā ir zināmā mērā elitāra, un vienmēr ir cilvēki, kuriem patīk būt elitārā sabiedrībā. Ja viņš nav bagāts, vai kā mūsdienās saka – biezais -, tad vismaz viņš ir korporācijā. Tas tā triviāli salīdzinot. Bet īstenībā, nu, tā ir sabiedrība, uz kuru gribas tiekties – tāda pozitīva, laba sabiedrība. Tādēļ es domāju, ka tā attīstīsies. Bet kā attīstīsies, man grūti pateikt.
Kā Tev šķiet, korporācijas un studentu organizācijas vispār ir populāras jauniešu vidū? Vai vajadzētu varbūt tomēr vairāk popularizēt?
Kā vajadzētu darīt? Zini, es domāju, ka tas notiek dabiskā ceļā, un pārāk popularizēt varbūt arī nevajag. Dabiskā ceļā tā, ka tu man kaut ko pastāsti par savu pieredzi – es biju tur, satiku to un to, un kā mēs tur dejojām, un tur tik pieklājīgi cilvēki. Un pēc tām sarunām, vai nu pavelkas tie cilvēki vai nu nē. Tā kaut kur stāstīt – būs līdzīgi kā manā audzināšanā.
Sava veida dabiskā atlase?
Jā.
Ja Tu varētu vēl vienu reizi izdzīvot kādu notikumu tieši no meiteņu laika, kurš tas būtu un kādēļ?
Kā jau es teicu, visa tā meiteņu dzīve man bija viena vienīga sviestmaižu taisīšana, un es jau biju pie tā pieradusi. 1993.gada pavasarī bija korporācijas komeršs Zvejniekciemā, privātmājā. Tur maziņa virtuvīte, un visi tikai taisa tās sviestmaizītes kaut kādos traukos. Kā jau svešā virtuvē – ko tu redzi, to tu paņem. Un pēkšņi man jāiet tajā komerša telpā. Es jau domāju – ko es izdarīju nepareizi? Kaut kas ne tā? Mazliet satraucos. Bet, te, sāk dziesmu dziedāt. Domāju – ko tad mani sauc, ja sāk dziesmu dziedāt? Izrādās, man krāsas liek! Es nezināju, jo tad, kad sprieda, vai man vajag krāsas, tad visas no divdesmit divām bija par, tikai viena gundega bija pret. Un pēc tam man sviestmaizes nemaz neļāva taisīt un apkalpot arī neatļāva. Un es domāju – cik jauki. Tā mazliet lēni, bremzēti uzņēmu to prieka momentu. Tas bija tāds meiteņu spilgtākais notikums. Jo daudz kas toreiz mums notika Jūrmalā, mākslas darbinieku namā. Tur vispār, man liekas, nebija virtuves. Nu tiešām – gandrīz uz grīdas to visu darījām, un dažādās vietās. Kā bija, tā bija.
Cik daudz semestrus pavadīji meitenes statusā?
Diezgan ilgi, jo es uzskatīju – kad man ir laiks, tad es iešu. Tagad es tā vairs nedomāju. Tajā laikā es kaut kur aizgāju, kaut kur negāju. Un tad man viena cita gundega teica: “Nu vai nu tu ej, vai ej projām.” Es domāju – labi, tad jāpadomā. Tas bija laiks, kad es sapratu, piekritu, ka, jā, nu tad es iešu un darīšu. Bet tas nebija no sākuma, jo nebija vēl tāda vilkme, nebija ieinteresētība. Tāda biju. Iesākums.
Kādēļ Tu ieteiktu studentēm stāties korporācijā?
Tāpēc, ka, pirmkārt, tu sevi disciplinē. Tu esi visu dienu nostrādājusi, nevari vairs ne nosēdēt, ne pastaigāt, neko. Jau darbā esi nogurusi, sakreņķējusies, bet tev jāsēž vēl korporācijā, jāklausās, un tu nevari uzsprāgt, vienkārši nedrīkst tā darīt. Tad tu sevi disciplinē – pirmdienās tev jābūt melnā tērpā. Reiz kādā vakarā gundega, kura parasti nekavē, mazliet nokavējās. Es viņu uzrunāju: “Klausies, tu taču parasti nekavē, kas noticis?” Viņa atbildēja: “Es biju darbā. Tu pamēģini uz slimnīcu aiziet melnā ietērpā. Ko tie slimnieki padomās par tevi?!” Man prātā nebija ienācis. Visas mediķenes sasmējās. Viņa saka: “Es dabūju skriet uz māju pārģērbties, jo nebija nekas, ko varētu uzvilkt”. Daudz kas ir tāds, kas, teiksim, tevi ieliek grožos. Piemēram, kā uzvesties ballē. Nu tu esi iedzēries vīniņu un esi tik šausmīgi priecīgs. Bet nevar tā visu laiku un skraidīt pa zāles vidu un ālēties. Nu nevar tā! Ko teiksim pēc tam? Ir daudz tādas lietas, kas tevi vienkārši trenē. Otrs iemesls ir pati uzstāšanās publikas priekšā. Kopš korporācijas pieredzes es iemācījos ļoti saprotoši stāstīt, jo nekad man nav bijuši tādi jautājumi, kad es justu, ka cilvēks nav sapratis mani. Kad tu runā publikas priekšā, tu taču vienmēr uztraucies! Es pat tagad, braucot uz šejieni, sanervozējos intervijas dēļ. Uzstāšanās blakusefekts vienmēr, loģiski, ir uztraukums, jo tev ir jākoncentrējas. Kā savādāk? Ir daudz tādas lietas, ko korporācija vienkārši tev iemāca. Arī veids, kā apģērbties. Jā, mūsdienās varbūt cilvēki staigā, kā grib, bet nevar caurspīdīgā tērpā atnākt uz korporāciju. Tā nav pieņemts. Nu var jau atnākt, bet pēc tam tu dzirdēsi no tādām kundzēm kā es, ka vai nav par traku? Daudz ko iegūst korporācijā, šīs pašas uzvedības manieres, apģērbšanās veids, spēja sevi savākt. Ja tu sevi nedresē, tad jau nekas nebūs.
Vai Tev patīk nākt melnā apģērbā uz korporāciju? Man personīgi bija ļoti grūti pie tā pierast.
Zini, es pat neesmu par to domājusi. Es uzskatu, ka tā tam jābūt, un viss. Bet mēs jau ģērbjam visādas kleitas ar punktiņiem, un, ja briesmīgi nepatīk tas melnais, var arī “izšaut” kaut ko citu. No sākuma jā, nepieradu, pašai bija jāiepērk melni tērpi, kurus es tiešām labprāt vilktu, un tas nebija viegli. Man jau arī patīk sarkans un balts. Iedomājies, ka es baltās biksēs un sarkanā žaketē atnāktu uz korporāciju? Traki!
Kāds būtu Tavs novēlējums mums, meitenēm?
Man patiktu, ja visiem būtu daudz vairāk laika un varētu piedalīties visur, kur gribas, jo te [piez. – korporācijā] ir tik liela dažādība. Kad es paskatījos, par ko tik šogad un pagājušajā gadā nav runāts – gan par slimībām, gan par garīgām lietām, gan par mitoloģiju un tā tālāk! Nu tāda dažādība… Ja vien būtu vairāk laika! Ja tā būtu, tad varētu visur piedalīties. Piedalīties visā tajā, ko sniedz korporācija, plus vēl visas balles, un visas darīšanas ar zēniem, zēnu korporācijām. Ja korporācijā varētu visu apmeklēt, pat ne tikai to, ko gribas, bet arī pārējos pasākumus. To es jums novēlu – atrast laiku, cik nu var. Tad, kad es biju audzinātāja, es pat nezināju, ka man ir jāiet līdzi meitenēm uz dejām! Un tad, paldies Dievam, viena gundega ieminējās: “Es arī labprāt iešu padejot!” Un tā viņa manā vietā gāja, un es par to biju ļoti pateicīga, un vēljoprojām esmu, ka viņa to izdarīja manā vietā.
Intervijas apstrāde: Viktorija Antāne.
Foto: fil! Rudīte Kalniņa centrā, foto autore com! Dagnija Šteina.
