Korporācijas ir akadēmiskas mūža organizācijas, tādēļ akadēmiskā izaugsme ir viens no aspektiem, kas ir būtisks katrai gundegai. 2023.gada 3.novembrī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē savu promocijas darbu prezentēja un zinātnes doktora grādu ieguva fil! Madara Dobele.
Sarunā ar com! Aivitu Morozu Madara dalījās pārdomās par promocijas darba tapšanas laiku, korporāciju un zinātnisko izaugsmi.
Kur studēji doktorantūru un par ko ir Tava disertācija?
Savu augstāko izglītību esmu krājusi dažādi. Bakalaura un maģistra studijas iesāku Latvijas Kultūras akadēmijā, pēc tam turpināju ar vēl vienu maģistra grāda iegūšanu Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur iesakņojos uz ilgāku laiku – šai universitātei kļūstot arī par manu līdz šim ilgāko darba devēju. Tādēļ arī doktorantūras studijas uzsāku turpat, pabeidzot jau jaunajā identitātē – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē. Es parasti saviem studentiem daļēji kā joku saku, ka bakalaura darbu var uzrakstīt par jebko, maģistra darbā tēmai ir vismaz nedaudz jāinteresē, bet promocijas darbā ir jābūt tādai tēmai, ar ko kopā esi gatavs dzīvot gadiem. Un tur ar interesantumu nepietiek – tur jābūt interesei, jaudai, pētāmajam laukam un arī azartam. Es piecus gadus gatavojos doktorantūrai – zināju, ka studēšu, bet nebiju atradusi īsto tēmu. Līdz kādā vasaras pēcpusdienā whatsapp ziņā saņēmu ideju, ar ko kopā nodzīvoju 5 pētniecības gadus un kas kļuva par manu promocijas darba tēmu – Urbānās lauksaimniecības koncepts, potenciāls un attīstības perspektīvas Latvijā.
Kādēļ izvēlējies turpināt studijas un iegūt doktora grādu? Kas sniedza motivāciju?
Ar motivāciju man nebija būtisku sarežģījumu, jo to pamatoja trīs balsti. Pirmais – ģimenes vērtības. Mani vecāki vienmēr ir audzinājuši, ka izglītība ir vērtība, un turklāt – liela vērtība. Tādēļ vienmēr tiekties pēc kā jauna, mācīties un attīstīties ir ļoti dabisks process manā izpratnē, kas veidojies jau kopš agras bērnības. Otrais – personība. Es neesmu rutīnas cilvēks, man vienmēr vajag dinamiku, pārmaiņas, tai skaitā arī sevī. Izglītības soļi man sniedz šo nepārtraukto sevis izaicināšanu. Arī disertācija bija ļoti nopietns sevis izaicināšanas process. Tam ir jāpatīk, ir jābūt tai vēlmei pierādīt, ka tu to vari. Un trešais – profesionālā specifika. Strādājot augstākajā izglītībā, pamatprasība ir bakalaura un principā jau arī maģistra grāds. Bet gan viens, gan otrs uzliek visai zemus izaugsmes griestus, tai skaitā arī ļoti pragmatiskā amatu aspektā. Lai tiektos tālāk, ir nepieciešams doktora grāds. Un nenoliedzami arī šādi pragmatiski motīvi palīdz turpināt. Doktora grāds man vienkārši bija loģisks solis, kas jāpaveic. Mani patiesi fascinē mācību process abos tā virzienos, tādēļ savā profesijā jūtu sev “īsto vietu”, un ļoti iespējams, ka arī šis nebūs pēdējais grāds, ko savā dzīvē iegūšu. Es patiesi izbaudu studijas!
Ekspektācijas un realitāte mēdz atšķirties – vai tā Tev bija arī doktorantūras studijās?
Jā, ekspektācijas un realitāte patiesi mēdz atšķirties. Man bija spēcīgs balsts, kas ne reti bija ļoti nepieciešams – proti, man ģimenē un draugu vidū ir cilvēki ar doktora grādu, man apkārt ir kolēģi, kas ļoti labi izprot šo procesu, kam paši ir gājuši cauri. Man bija, manuprāt, pietiekami spēcīgs rūdījums – studējot divās, virzienos ļoti atšķirīgās maģistrantūrās vienlaicīgi. Un kaut gan tie ir labi sagataves aspekti, jāatzīst, ka nekas tā pa īstam nevar sagatavot doktorantūrai un disertācijas izstrādes procesam. Tas tik un tā ir grūtāk, izaicinošāk, laika un spēkus ietilpīgāk kā varētu šķist. Tomēr ir ekspektācijas, kas man atbilda sasniegtajai realitātei – šis process audzē izpratni par savām spējām, šis bija process, kas mani rūdīja un veidoja kā pētnieci, šis ir process, pēc kura jūtu patiesu gandarījumu, un šis ir process, ko izbaudīju. Neiztika bez asarām, izmisuma un bezspēka brīžiem. Bet aptverot visu piecu gadu kopumu un atsijājot mazāk svarīgo – man ļoti patika veikt šo pētījumu. Lai arī, kā to pareizi būtu vajadzējis veikt, protams, saproti tikai pēc pabeigšanas.
Kas bija Tev personīgi lielākais pārbaudījums disertācijas izstrādē?
Sarežģīts jautājums… Pārbaudījumi bija visādi un ar dažādu intensitāti. Ja man jādomā, kas šobrīd izceļas kā tāds lielākais, ar spēcīgāko nospiedumu manī – es laikam teiktu, ka izaicinājums nekad nenolaist galvu. Neļaut izirt tai apziņai un izpratnei, ka es varu to izdarīt. Viss pārējais pakārtojās šim. Man nav nodoma kaut ko pārspīlēt, bet doktora grāda iegūšana tiešām ir izaicinoša. Es neesmu satikusi cilvēku, kam plauktā būtu diploms skaistos vākos un kas teiktu – nebija jau nemaz tik traki. Tas ir tāds intelektuāli īsti izaicinošs process. Un prasme vienmēr no jauna atkal un atkal pacelt galvu, atkal nofokusēties uz mērķi un doties – jā, man šķiet, ka tas bija lielākais pārbaudījums, kas tevī paliek arī pēc tam, pēc aizstāvēšanas, pēc ziediem, pēc diploma plauktā un pēc visa, kas bijis tā iegūšanas laikā.
Kā guvi papildu motivāciju grūtākajos brīžos?
Toties šis ir viegls jautājums. Līdzcilvēkos. Kad ar sevi nepietika, tad motivāciju deva līdzcilvēki. Protams, primāri mana ģimene un draugi. Ne tikai ar visa veida atbalstu, bet arī ar gaidīšanu. Disertācijas rakstīšana ir vientuļš un atsvešinošs process. Tev blakus paliek tikai stiprākie – tie, kas ir gatavi gaidīt piecus gadus, manā gadījumā, kad uz vairumu viņu piedāvājumiem saki – man nav laika. Es vēl ilgi teikšu garus paldies katram no viņiem. Bet tie ir arī citi līdzcilvēki – kolēģi, kuri piever acis uz kādu neizdarītu vai ne tik labi vai laikā izdarītu darbu, kolēģi, kuri apjautājas un piedāvā atbalstu, un jā – arī gundegas. Es ļoti novērtēju katru, kura sniedza savu individuālo atbalstu. Jo sevišķi arī, piemēram filistres Ināra un Ilze, abas doktora grādu ieguvušas, kuras atsūta vienu teikumu, un es pieklājīgi atbildu “paldies, man viss labi”, bet patiesībā sēžu ar asarām acīs, jo ir sajūta, ka tevī vairs nav intelektuāla spēka, kapacitāte ir izsmelta, bet ir jāturpina, un tad, lūk, ir cilvēki, kuri patiesi saprot. Kuri zina to sajūtu. Un tas motivē – kad redzi, ka citi jutās tieši tāpat un to varēja. Tas piedod spēku tai apziņai, ka arī es varu.
Korp! Gundega tiki uzņemta 2010.gada rudens semestrī, šobrīd jau esi filistre. Vai un kā Gundega atbalstīja Tevi ceļā uz doktora grādu? Kādus vēl ieguvums, iespējams dzīves mācības, Tu esi saņēmusi no korporācijas?
Man ir jāpadomā, kā šo apkopot iespējami lakoniskāk. Es sākšu varbūt ar ko vienkāršāku, bet ne mazāk būtisku. Korporācija deva man iespēju iegūt labu respondentu kopu manam pētījumam iedzīvotāju aptaujā. Ne reti saņēmu izbrīnītus komentārus – kā es varēju iegūt vairāk kā 800 respondentu atbildes, neizmantojot specializētu uzņēmumu pakalpojumus. Jā, te ir iespēja diskusijai par datu ieguves metodiku un tomēr – gan gundegas, gan plašā korporantu saime man ļāva vērot, kā iesniegto anketu skaits dinamiski pieaug brīžos, kad lūdzu iesaisti korporantiem. Otrs ļoti būtisks aspekts ir Gundegas stipendija, ko saņēmu 2019./2020. akadēmiskajā gadā, kad biju 2.doktorantūras studiju gadā. Pieteikumā stipendijas nepieciešamībai un izlietojumam es akcentēju dažādas pētnieciskās lietas, kā materiālu iegāde, publicēšanās u.c. Ko arī izmantoju! Un es reti runāju par citām lietām, bet fakts, ka, pateicoties šai stipendijai, es varēju iegādāties pirmo portatīvo datoru savā mūžā. Un ar to manam pētnieciskajam darbam “pieauga kājas” – kļuvu mobīla, spēju pilnībā saaugt ar savu pētījumu arī tad, kad kāda laba ideja paveras, piemēram, starp žakešu laikošanu tirdzniecības centrā. Un, protams, ar visa veida klātesamībām individuālā līmenī. Korporācija māca daudz – māca uzklausīt, sadzirdēt un arī atšķirt brīžus, kad nevajag klausīties un nevajag sadzirdēt. Nenoliedzami tas noderēja arī promocijas darba izstrādes procesā. Un noslēgumā – tas ir īpašs pagodinājums un lepnums nest savas korporācijas krāsu lenti promocijas darba aizstāvēšanas dienā.
Kāds Tev ir novēlējums ikvienai, kura ir doktora disertācijas izstrādes procesā vai plāno uzsākt doktora studijas?
Es teikšu tādos trijos soļos. Pirmais – nebūt vieglprātīgai pret lēmumu studēt doktorantūrā. Es ieteiktu pirms pieteikuma rakstīšanas ļoti skaidri nodefinēt sev – kādēļ es to daru, kādēļ man to vajag. Vēl labāk, ja pierakstīt un jau laicīgi piespraust sev bieži redzamā vietā. Ja lēmums ir pieņemts, tad otrais solis – darīt. Doktora darba rakstīšana nav cīņa par dzīvību vai veselību. Tas ir jautājums par vienkārši darīšanu. Kā viens no maniem profesoriem reiz teica – ja ir sajūta, ka neko nevari uzrakstīt, tad ir par maz lasīts. Un tā tas ir ar visu disertācijas izstrādē – ja ir sajūta, ka nevari, ka nerakstās, ka nesanāk, tad tas nozīmē tikai to, ka dari par maz. Jā, tas varbūt izklausās vienkāršāk kā patiesībā tas notiek procesuāli. Bet, attīrot visus liekos uzslāņojumus, apakšā ir tikai šī vienā “plikā” doma. Ja nevari izdarīt – tātad tu dari par maz. Un kad esi darīšanas procesā, tādas īstas, neatlaidīgas darīšanas procesā, tad nepieciešams trešais solis – izturēt. Vienkārši turpināt. Tas ir izdarāms. Bet bez šiem trim soļiem var arī neizdoties. Un papildu tam es vēlētos ieteikt vēl ko, kas ir visai noderīgi jebkurā no šiem soļiem, – zvani un raksti gundegām, kuras to jau ir izdarījušas! Nav būtiska zinātņu joma vai augstskola, kurā dodies pēc doktora diploma. Visas ir piedzīvojušas tieši to pašu, ko tu. Jā, ar zināmām variācijām, bet tā caurplūsma, tā pamatstraume visām ir bijusi vienāda. Visai bieži svarīgākais, kas nepieciešams, ir vienkārši sapratne.
Kādi ir Tavi tālākie mērķi?
Ja par tiem mērķiem, kas saistīti ar manu doktora grādu, tad – turpināt. Man ir ļoti daudz ideju, ko vēl es vēlos izpētīt, kur gribu publicēties, ko gribu uzrakstīt, kur vēl vēlos savu tēmu aizvest. Jau šobrīd man darbu rindā ir četri zinātniskie raksti, viens rakstu darbs, kam formātu vēl domāju, divas dažādas kopdarbu iestrādes ar citu tēmu un zinātņu jomu pārstāvjiem. Un tas viss ir jāpaveic tuvāko 6-9 mēnešu laikā, jo tālāk jau sāk iezīmēties nākamie plāni. Doktora grāda iegūšana paver viegluma sajūtu pētniecībā, tādēļ plāni tālāk ritinās jau ļoti strauji. Ja par mērķiem, kas saistīti ar korporāciju – būt klātesošākai. Gan konventos, gan privātās sarunās ar gundegām. Tam šobrīd vairs ir tikai ļoti merkantiliski šķēršļi, jo tas smadzeņgrauzis, kas saucas promocijas darbs, ir jau izrauts ārā no visām šūnu iedobēm. Ja par mērķiem, kas saistīti ar dzīvi kopumā – atgriezt to smaidu un radošumu prātā, ko diezgan pasūknēja ārā disertācijas izstrādes laiks. Ir pagājuši trīs mēneši, un tikai tagad pamazām jūtu, kā tas smaids un radošums sāk veidoties un augt no jauna.
